fotoGrāfs
Kondrašins zivs
Kuram fotogrеfam Latvijе vйl ir tеds portfolio?
Dzimis 1967. g. 24. februari Riga Kop. 1984. g. profesionali strada fotografija Kop. 2006. g. izdod nekomercialus
Kalendarus Dažus gadus stradajot Maskava, vairakkart sanemis balvas ka izcilakais reklamas fotografs; 1998. Gada atzits par Krievijas vislabako reklamas fotografu Izdevis albumus: Underwater Photo Ballet un Bloody Album (Stop Killing Us) Regulari publicejas prese: Photo & Video; Photo magazine; The Best Interiors; Klubs; Santa; Pastaiga u. c. Precejies. Ir meita
Tikai nepārprotiet – runa nav par portfeli, kas biezi piestūķēts ar fotogrāfa darba gados radītām bildēm, bet par to, ar kādiem vizuāliem izdevumiem autors afišē sevi pasaulei. Latvijā šī otrā – portfolio – prakse nav diez cik attīstīta, kaut gan, pēc Sergeja Kondrašina domām, tas noved pie apburtā loka. Piedāvājot fotogrāfa pakalpojumus, potenciālo klientu parasti cenšas pārliecināt ar vārdiem – es varu to un to. Taču kā lai zina, ka fotogrāfs patiešām var to un to? Praktisku liecību nav. Un darījums, vienošanās vai pasūtījums nenotiek. Fotogrāfs pie naudiņas netiek un savu talantu un meistarību īstenot nevar. Cita lieta, ja tu vari potenciālajam klientam nolikt priekšā savu drukas, tīmekļa vai cita formāta darbu – raugi, ko es paveicu tajā un tajā vasarā.
Ceturtais calendars
Šā gada kalendārs Sergejam Kondrašinam ir jau ceturtais, un, tāpat kā iepriekšējie, netiek pārdots. Tas izdots ierobežotā (500 eks.) tirāžā, domāts dāvināšanai un ielikšanai portfolio. Lai iegūtu finanses sava pirmā kalendāra radīšanai, fotogrāfs ieķīlāja sievas dzīvokli. Turpmākajos gados tik ekstrēmi vairs nebija jārīkojas – tad jau, kā saka Sergejs, viņu atbalstīja draugi. Aizvadītajā vasarā, kad nesavtīgajiem donoriem, kas vismaz trešdaļa nāca no nekustamo īpašumu biznesa, ienākumu tērces apsīka, fotogrāfs bija spiests domīgi kasīt pakausi – varbūt vajadzēs iztikt bez kalendāra 2009? Tomēr, laimīgi sakrītot apstākļiem, arī šis izdevums, kura viena bilde ir aplūkojama jūsu nule kā pāršķirtajā atvērumā, nu jau veiksmīgi nonācis pie īpašniekiem. Tāpat kā divi iepriekšējie kalendāri, arī šis tapis nevis studijā, bet dabā, ar vienas bildes izņēmumu (pie mūsu pašu jūras) – ārpus Latvijas. Cik to viegli ir uzrakstīt, bet – cik daudz kas slēpjas aiz šiem vārdiem! Daļa fotogrāfiju uzņemtas Portugālē, daļa – Itālijā un Horvātijā. Sergejs (līdzekļu ekonomijas labad) pats sēdās pie stūres, un kopā ar viņu automašīnā lielos attālumus pārvarēja projekta vadītāja – sieva Bogdana ar meitiņu Darju. Starp citu, štata sarakstā Darja ir iekļauta kā direktore, jo tieši viņa esot visa atskaites punkts. Gadu iepriekš, kad mazulītei bija daži mēneši, viņu auklēt divas nedēļas uz Grieķiju atlidoja viena vecmāmiņa, divas nedēļas – otra. Taču šai reizē jau pieminētās ekonomijas dēļ tas nebija iespējams. Modeles, kopumā piecas, uz fotografēšanos ieradās ar lidmašīnu no Rīgas un Londonas. Darba grupā Sergejam vēl ir divi asistenti, katrs ar saviem daudzfunkcionāliem pienākumiem, un stiliste (vienā personā arī šuvēja un rekvizītu meistare, ja vajag). Pagājušajā vasarā – pat divas, lai viņu mājas rūpes saskaņotu ar fotosesijām.
Visi šie cilvēki savstarpēji jākoordinē, visiem jāgādā par transportu, visi jāizmitina, jāpaēdina utt. Plus vēl jāuzņemas citas iepriekš neprognozējamas rūpes, kādas neviļus gadās, ierodoties svešā zemē un strādājot nepazīstamos apstākļos. Sergejam par laimi – tas ir Bogdanas ziņā. Viņam atliek tikai tāds nieks kā atrast fotografēšanai atbilstošu vietu, ielikt tajā modeli un… knikš.
Neparprotams seksapils
Ja būtu izdevība stāstīt par to, kā šie fotoknipši realitātē notiek, nav šaubu – būtu kur izvērsties. Vai katrā epizodē varētu ko atrast. Nu kaut vai, piemēram, tā bilde, kas redzama šajā Impulsā un, šķiet, risinās no ārpasaules nošķirtā vietā, patiesībā tapa cilvēku pilnā publiskā Horvātijas pludmalē ar nelielu ūdens joslu starpā, tuvu garām slīdot motorlaivām. Un sarkanie lateksa cimdi uzradās nedabūto melon vietā, sākotnēji iecerēti citam sižetam utt. Ne velti kalendāram sagatavots īpašs prezentācijas rullītis par to, kas notika aiz un ap kadriem. Iepriekšējiem kalendāriem veltīti arī speciāli drukāti almanahi. Sergejs nestrādā pa jokam… Jaunākajā izdevumā viņš strādā ar apzinātu nolūku bildēs panākt seksapīlu. Iepriekš erotisma nebijis, taču, tā kā manījis, ka cilvēki sāk kalendārus salīdzināt, sapratis –
tie ir līdzīgi. Lai līdzību novērstu, jāpiešķir jauna krāsa. To gan nav vienkārši izskaidrot – kas ir vai nav erotisks, un fotogrāfs ilustrācijai rāda bildes, kur kailai modelei ir mazāk seksapīla nekā apģērbtai. Robežstīdziņa ir tik trausla!
Interesants jautājums ir arī par to, kad Kondrašins ir mākslinieks un kad – komercfotogrāfs. Viņš pats rausta plecus. Proti, viņa kalendāri nākuši pasaulē bez komerciāla mērķa, taču ir pieprasīti un cilvēki pat vēršas pie autora ar lūgumu tos pārdot. Savukārt albums Underwater Photo Ballet iecerēts, izkalkulēts un radīts ar atklātu komerciālu virsuzdevumu – nopelnīt naudu labdarīgam projektam (konkrētas medicīniskās aparatūras dāvinājumam Bērnu klīniskajai slimnīcai), taču naudu nenes. Kaut gan fotogrāfiski sasniegtajam ir unikāla vērtība (patiešām – balets zem
ūdens!) un pati grāmata – poligrāfiski izsmalcināta (dārga zīda vāki u. c.), no kopumā 500 eksemplāriem nav izdevies pārdot pat pusi. Kā tas var būt, ka ir cilvēki, kas vieglu roku samaksā 70 latus par vienām pusdienām, bet tādu naudu izdot par grāmatu šķiet pārāk dārgi? – fotogrāfs nevar saprast. Februārī Kondrašins iecerējis sarīkot zemūdens bilžu izstādi un piedāvāt grāmatu Tallinā, pēc tam arī Viļņā.
No komunala dzivokļa
Kondrašins ir viens no tiem retajiem fotogrāfiem Latvijā, kam ir sava autorfotobanka imagebank.lv. Sākotnēji viņš gribējis izplatīt arī citu amata brāļu darbus, taču secinājis, ka pastāv tikai divas iespējas. Vai nu juridiskās puses kārtošanai jātērē nenormāli liela nauda un tik vai tā tu nevari būt drošs, ka ar autortiesībām viss ir kārtībā, vai likumi jāapiet ar līkumu. Sergejam nebija pieņemams neviens variants, un viņš kļuva par savas bankas vienīgo baņķieri. Kaut arī Sergejs apzinās, ka nekādi nevar konkurēt ar ķīniešu bilžu piedāvājumu par 2 dolāriem gabalā, tomēr liekas apbrīnojami – cik daudz viņš pamanījies sastrādāt! Citstarp tur aplūkojams arī albums No Killing Us jeb Bloody Album. Pirms jūs to atverat, uz ekrāna izlasāms brīdinājums, ka tālāk apskatāmas reālu medību fotogrāfijas un jaunākiem par 18 gadiem tās nevajadzētu skatīties. Kondrašins veidā, kāds viņam ir vislabāk pieejams (t. i., ar fotogrāfijām), cenšas sabiedrībai uzliet stindzinošu ūdeni, cerībā atskurbināt to no (dzīvnieku nogalināšanas) nežēlības. Kondrašina bankā nopirkt bildes un grāmatas var, neatejot no datora – ar naudas karti. Taču fotomeistars novērojis, ka mūsu pircējiem atšķirībā no ārzemniekiem tas nepatīk. Vai nevarot citādi? Bet kāpēc citādi? – neizprot Sergejs, kas pats nebūt nav no citiem meridiāniem un lielu dzīves daļu baudījis sociālistisko reālismu. Sergejs piedzima 1967. gadā Rīgā un, kā pats saka, laikam ar fotoaparātu. Katrā ziņā viņš fotografē no agriem gadiem, par ko savulaik komunālā dzīvokļa kaimiņi nepavisam neesot bijuši priecīgi. Gadījies pat – lai kāds naktī, ejot uz vannasistabu, kur Sergejs kopēja bildes, neiedegtu gaismu, viņš izgriezis korķus, un… no rīta ledusskapjiem bijis palu laiks. Dienesta laikā armijā Sergejs iedzīvojās jau teju vai kriminālās ziepēs – slaidus, kur viņš bija pārfotografējis bildītes no Playboy, kāds parādīja uz ekrāna Ļeņina istabā, un tas, protams, nāca gaismā. Par laimi, līdz soda bataljonam netika, vienīgi, atgriezies vasarā mājās, Sergeja paša vārdiem runājot, viņš atpūties un augstskolā nav iestājies. Aizgāja uz 34. arodskolu, kur gatavo fotogrāfus, un no pirmajām dienām skrēja pa reportāžām
un citiem uzdevumiem, jau prazdams visu. Pēc skolas tika norīkots uz labāko iespējamo robu – kāzu fotosalonu Elizabetes ielā, kur tai laikā aktīvākajos precību mēnešos varēja nopelnīt tūkstošus. Taču Sergejs tur ilgi nepalika, pie konjaka pudeles sarunājis atlaišanu pēc panta, kas bija vienīgā iespēja, kā nenostrādāt trīs obligātos gadus. – Komercpuse mani neuztrauca. Jutu, ka esmu radoša personība. Ihtiandra pedas Cauri dažādām laikmeta zīmētām peripetijām (piemēram, Sergejs atceras, kā savulaik ar lidmašīnu vedis no Maskavas ķimikāliju kannas – 20 litri vienā plecā, 20 – otrā) tagad fotomeistara Kondrašina portfolio materiālos lasām:– Based in Latvia. Works worldwide. (Dzīvo Latvijā. Strādā plaši pasaulē.) Viņam pieder viena no tehniski vislabāk nodrošinātajām privātstudijām Austrumeiropā. Viņam ir ļoti mobila komanda, kas vienmēr gatava strādāt jaunās vietās plaši pasaulē. Viņš specializējas modes, komerciālajā un zemūdens fotogrāfijā. Par pēdējo (zemūdens fotogrāfiju) jāpiebilst vēl daži vārdi – ne bez apdoma taču šīm rindiņām dots virsraksts Kondrašins zivs. – Ļoti mīlu ūdeni, peldēt, nirt. Tas, kas redzams zem ūdens, ļoti atšķiras no tā, kas notiek virs. Bērnībā man ļoti patika filma Cilvēks Amfībija, un mīļākais varonis bija Ihtiandrs (cilvēks, kas pēc izdarītas operācijas spēj peldēt kā zivs – aut.). Kopš bērnības Sergejs ne tikai nirst, bet arī zem ūdens fotografē, kas ir daudz aizraujošāk nekā šaut zivis. Skolas gados viņš esot mēģinājis pats izgatavot fotoaparātam zemūdens boksu, bet vecāki kameru izglābuši – kasti viņš bija salīmējis no kartona… Kādu laiku Sergejs nira, kur vien bijis iespējams, bet tagad to dara retāk – kļūstu slinkāks, ir diskomforta mirkļi, kas ņem virsroku. Piemēram, siltākam tērpam vajag smagāku jostu, bet no tās sāp mugura. Tomēr otra tāda zemūdens fotogrāfa Latvijā nav, un, ja jūs vēlaties šo lietu apgūt, varat pieteikties Kondrašina meistarklasē! Un ir vēl viens zivs aspekts proti, pēc horoskopa Kondrašins ir zivs, un tas nozīmē, ka:
– Pastāvīgi domāju par daudz ko un diskutēju ar sevi. Reaģēt, nereaģēt? Es neņemos dalīt – tas balts, tas melns. Kas vienam ir labs, otram var būt slikts. Ir austrumu mācības, kas saka – pareizs stāvoklis ir neko nedarīt un nekur nejaukties. Bet man šobrīd liekas, ka vajag izteikties par to, kas satrauc. Galu galā:
– Ja man ir dota iespēja fotografēt – darīt to, ko gribu, kas man padodas, ko māku, tad man ar to ir jānodarbojas. Būtu nepareizi pāriet pie kā cita, kaut gan varbūt izdevīgāka. Ja viss ir sakritis, tad, man liekas, tam tā arī ir jābūt.
Inta Lehmusa–Briede, Impulss